vienkāršais klusums
10. maijā
Man liekas, ar to skaistumu ir tā. Kad esi mazs bērns, viss ir tik ļoti neizdibināts, ka viss liekas skaistāks, ilgāks, dzīvības pilnāks. Tad tu sāc pieaugt. Viss kļust, nu, izdibināts, teiksim. Un tad uz mirkli,(bet uz mirkli) viss it kā zaudē neizdibinātības garšu, viss liekas tik pierasts un aprasts, un arī saprasts, ka tas neliekas nekas sevišķš.
Un tad?
Tad tev pašam ir jāmācās saprasts, novērtēt, ieraudzīt. Skaistumu.Tikai no tevis paša ir atkarīgs, vai tu apstājies, ieklausies, pārdomā, izjūti. Skaistuma izpratni tev personīgi nevar iedot neviens cits. Bet tas nāk ar laiku, un es pati tikai tagad cenšos to apjaust.
**
ai, es jūtos vēl tāda muļķe! tik daudzas lietas man vēl jāpiedzīvo, tik daudz no kā vēl jāmācās, ir vairāk jāieklausās, vairāk jāpārdomā, vairāk jāizvērtē, vairāk jānovērtē, vairāk jāmīl. jā; es mācos. cenšos mācīties, bet vēl daudz priekšā. gribētos tik, kaut man nebūtu tik bagāta iztēle, un lai es visu tik ļoti “neņemtu” uz sevis.
un kā būtu, ja es uzrakstītu vēstuli ‘dārgā nākotnes es,… ‘ ? ko es par sevi tad,teiksim, pēc desmit gadiem, varētu teikt? un vai tiešām, ja tu vēlies piedzīvot visdažādākās emocijas un piedzīvojumos, par to ir dārgi jāmaksā?
un. jā, tai filmai bija brīnišķīgi citāti, brīnišķīgas domas.. un tik patiesas. lai nu kā, tās pašlaik dzīvo manās domās, manos novērojumos, jā, tās ir tik pašsaprotamas, bet tik patiesas. laikam jau arī tā ir, ka visa patiesība ir vienkārša savā vienkāršībā.
“There are two ways to go through life.The way of nature, and the way of grace. You have to choose which one to follow.” /Tree of Life
p.s. nezinu, vai manā vecumā tā ir normāla vēlme, bet patiešām, es vēlētos aizbraukt uz kādu vienkāršības skaistuma pilnu vietu, un būt tur kādu laiku. viena. pārdomāt un apdomāt. novēlu sev, kaut tas izdotos?
1:38 pm • 25 May 2012
breathe_in
Ja ejam Mēs
Līdzās
Kur mani soļi iet?
Kur manas domas?
Ja esam mēs
Tavs acu raugs
mūsu derība
ir
debesīs*
jā, es atkal atkārtojos. bet es to daru bieži. un kā lai to nedara, ja visi apstākļi, lietas, untt. man apkārt vienkārši liek jau iepriekš sirdī domātajām, izjustajām lietām atkārtoties?
ir prieks, ka IR pavasaris. tas jaukais laiks, kad sirds kā no ziemas miega atveras jaunām emocijām (nu tā vismaz man ir katru pavasari no jauna), jauniem “zibšņiem” (tā L.M.Montgomērija viena savā grāmatā ir nosaukusi mistisku izjūtu-emociju pārpilnības-domu-skaistuma-noslēpumainības mirkli),kas dažādās situācijās (esot vienai pašai) uzdzen zosādu un kaut ko neaprakstāmu mieru. bet lai paliek; pieņemu visu kā viss ir, cenšos tvert mirkļus un galvā tūkstošiem reizu saku frāzi “es esmu iemīlējusies tajā faktā, ka ” un tukšuma vietās lieku teikumus kurus tagad neizteikšu.
*un vēl šo pavasar’ es dziedu šo dziesmu
1:26 pm • 23 April 2012
[Flash 9 is required to listen to audio.]
klausies. atkal&atkal&atkal.
****sleeping at last- porcalain
11:58 am • 25 March 2012
#pasaki to sev katru dienu
Daughter of Christ,
a boy will not define you,
your friends will not define you,
your job will not define you,
your success will not define you,
your past will not define you,
the world’s expectations of you will not define you-
leave that job to God.
**
“nu jau sirds sakonektēja ar prātu.”
4:53 pm • 14 March 2012
teātra aizkulises[..]
vai nu ir, vai nu nav. scenārijs bļauj pats par sevi?
scenāriji tik bieži tiek uzrakstīti, 1000 X nosvītroti, atkal pārrakstīti, uz tiem skatās no perspektīvas kas runā par to, ka mazumiņš ved uz lielumu, un ne vienmēr lielums>mazumiņu. vecie scenāriji vienmēr paliks autoru galvās, un citreiz, rakstot jaunus, tāpat cilvēki atcerēsies/izmantos kaut vai 1/1000 daļu no vecajiem. nu, es domāju, kaut’kur jau kaut’kas nevar pilnīgi radikāli izmainīties. tev ir “iekšā”, būs “iekšā”. ticu ka to “iekšā” var arī scenārija laikā iegūt, bet vai to var tā vienkārši, nu, aizsviest prom? un vai nu scenārijs pārvēršas tā vai savādāk, tas “iekšā” jau tev paliek. man patīk, ka Scenārists ir radošs. Scenāristam iespējams vienmēr apakšā būs viena tā lieta kas Viņam ir “iekšā”, tā lieta,kuru Viņš vienmēr iekļaus jebkurā scenārijā, tikai, protams, visunikālākajā, dažādākajā, radošākajā veidā, kā tu pat iedomāties nevarētu. šī, man zināmā Scenārista gadījumā tā būs ♥, jo mans zināmais Scenārists zina, ko Viņš vēlas panākt rakstot scenāriju, un zina arī to, kā katram mazumiņam ir jābeidzas kļūstot par lielumu.
izproti.
2:54 pm • 23 February 2012
Starppasauļu mežš
Tā ir vieta starp visu un neko. Vieta kur uz mirkli ir apstājies laiks. Vieta, kur tu skaidri, caur visām savām šūniņām izjūti klusumu, bet tajā pašā laikā apzinies- kuru katru mirkli var notiks kas tāds, ka viss pāriet pretstatā. Vieta, kur liekas esi bijis vienmēr, un tomēr, pēc mirklīša, apstākļiem sakrītot, no tās izraujies un dodies pretī nezināmajam.
Un te nu es esmu. Starppasauļu mežā. Viss sākas ar to, ka klusums saplūst ar vieglu un tajā pašā laikā dziļi-dobju skaņu, kas lēnām un lēnām pieaug. Pagaidām tā nevēsta par neko konkrētu;skaņa tikai pamazām ierakstās manā sirdī, un liek to apziņu- drīz tā pieaugs un apaugs ar negaidītiem skaņu toņiem un izveidos man vēl nedzirdētu dziesmu, kas mani aizvedīs tur, kur vēl nekad neesmu bijusi, tur, kur man ir jābūt.
(pa)Ļaujos.
12:27 pm • 8 January 2012
izdzīvo(t)
24.novembrī
es skrienu, domāju, apstājos, izdzīvoju un skrienu tālāk. liekas ka šo novembri es izdzīvoju ar visām savām ķermeņa šūniņām un vēl vairāk.
pieķeru sevi ejot pretrunās pašu ar sevi, cenšos līst no tām ārā. neskatoties uz dzīvokļa plānajām sienām starp kaimiņiem, dziedu no sirds. meklēju tos mazos klusuma mirkļus kas pēdējajā laikā nozīmē tik daudz. atgriežoties mājās dodos pastaigā ar suni un ar nostalģiju uzdzenošajām dziesmām. izdzīvoju mazās sīkās situācijas kurās uz mirkli manas un kāda nejauši satika svešinieka domas sastopas uz vairāk nekad nesastapšanos. elpoju novembri un visu tā skaistumu. cenšos saprast, kādēļ domas pēdējajā laikā tik ļoti vieglāk ir izlikt uz papīra nekā izteikt kaut ar klusu vārdu. ticu kādai lielākai Perspektīvai uz visu ne kā es patiesībā spēju jelkad aptvert vai iedomāties. sapņoju un laikam palieku pie tā, ka tas manī ir iekšā, lai cik ļoti šķistu ka citreiz to tomēr nevajadzētu. un vēl joprojām smejos, ka veco atmiņu dēļ cilvēki tevī var uzšķilt tādu bezjēdzīgo emociju drivingu, ka tu jūties apmulsis un pārsteigts par sevi reizē.
bet tāpat, domu ir tik ļoti daudz.. ka es labāk tās atstāšu savā ar rokām sataustāmajā dienasgrāmatā. un, ak, cik labi tomēr ka varu tagad kādu laiku izdzīvot visu notiekošo bez šiem entajiem sociālajiem tīkliem.
12:06 pm • 24 November 2011
tukšā lapa
“Šovakar gribas man sapņot par visu, kas augstāks par torņiem.”
_ Aleksandrs Čaks
man laikam nav īsti ko citu teikt.
pēdējajā laikā emocionāli būšu paēdusi kā vēl nekad, un šķiet, ka kaut kas no šī visa ir atvēris acis plašākam skatījumam uz visdažnedažādākajām lietām. ir labi, un es zinu ka laikam pat garšo pēc vēl.
ar prieku es palikšu un gaidīšu tepat. un sapņošu par visu, kas augstāks par torņiem.
1:25 pm • 13 October 2011
[Flash 9 is required to listen to audio.]
tā man skan šis vakars.
Don’t put your trust in walls
‘Cause walls will only crush you when they fall
1:20 pm • 30 September 2011
