Cause I can see                                                                                     Where the chapter ends
I’ve got autumn leaves                                                                And heartbreak dreams                                                                                 Inside                   Cause you and and me                                                  On this frozen sea                                                                                       We                                                                                                       Slide

10:02 pm  •  9 April 2013

Pēdējais laiks ir bijis tik ļoti baudāms un nebaudāms reizē, ka ir grūti aptvert, kas notiek un kā par to justies. Un beigās sanāk, ka es pārsvarā atrodos tādā priecīgā apātijā, kas patiesībā arī ir labākais iznākums. Lai cik arī tas dīvaini nebūtu, cauri visam tam apkārt, es tiešām esmu paspējusi būt laimīga. Un cik labi ir tas, ka ir kāds Viens, kas mani tur kopā un IR uzticams pat tad, kad es to nebūt neesmu pelnījusi.

via es-esmu-stasts

Paldies, labāk nebūtu pateikusi.

Trāpiji desmitniekā,mīļā Anna.

11:40 am  •  9 April 2013

Pārsteidzīgi gan, bet jā..  pēkšņi tu sevi atrodi tur, kur nebūtu nekādīgi iedomājies, tajā pašā laikā zinot, ka viss ir pilnībā tā, kā tam  ir jābūt. Reizēm jau ir tā, ka tad, kad tu vismazāk ko vispār gaidi, nostrādā iekšējā vajadzība apvienojumā ar žēlastību, un tā rezultātā tu nonāc vietā/cilvēkos/apstākļos/sarunās/priekos/skaidrībā,uz ko tu iepriekš esi skatījies kā uz neiespējamu kondīciju.

Jautājumi paliek, protams, vēljoprojām. Bet…………………ir miers.

8:23 pm  •  17 March 2013

Liekas, ka mēs visi varētu apmaldīties “par” un “pret” stāstos. Par daudz viņu. Un vēl galvā dzimušas teorijas,kurām apstiprinājumu nav. Viss jau gan ar laiku. Pagaidām laikam atliek tikai pašai klusēt spriedumos un meklēt iespējamās atbildes,pašai, ne citiem.

Ir jau ir sajutā, ka es tāds viens ‘Ezītis miglā’ vien esmu. Bet Viņš mani atradīs. Atradīs ezīti miglā. Kad pienāks īstais laiks.

6:11 pm  •  28 February 2013

ESMU PĀRLIECINĀTS, KA DIEVS LAIPNI UZLIKTU SEV PIEMĒROTU CILVĒKA GALVU, LAI VARĒTU PAMĀT KĀDAM SAVAM PIELŪDZĒJAM, KURAM PATIKTU VIŅU TĀ IZTĒLOTIES, TAČU MAN PERSONISKI NEBŪTU PATĪKAMI, KA VIŅŠ UZLIKTU CILVĒKA GALVU,UN ES,IESPĒJAMS,PAGRIEZTOS UZ PAPĒŽA (pasvītrot ar raustītu līniju: svītriņa-punktiņš,svītriņa-punktiņš,svītriņa-punktiņš, …)  UN DOTOS PROM, JA VIŅŠ TO UZLIKTU MANA APŠAUBĀMĀ LABUMA VĀRDĀ. TAS,BEZ ŠAUBĀM, IR PĀRSPĪLĒJUMS. tieši no Viņa jau nu es NEKĀDI nevarētu aiziet prom, pat JA no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

—-==Džeroms Deivids Selindžers, Hepvērta:16.1924

TIKAI PIEZĪME: es gan nezinu, uz ko nosaukumā attiecas šis skaitlis sešpadsmit, bet varu tikai minēt, ka tieši sešpadsmitajā februārī es sastapos ar šo kliedzienu, kas īpaši skaisti lauzās ārā šodien.

11:30 pm  •  20 February 2013

Celiet savas glāzes, mani mīļie. Dalieties ar mani savos priekos un sērās. Es saku tostu par kalniem un ielejām, par nākotni un dienām, kas aizgājušas. Mans kauss ir ticis iztukšots, lai es redzētu, kā tas ir būt tukšam. Ko gan glāze varētu teikt par savu paša saturu, ja ne tikai klusu “paldies”? Tāpēc ar prieku savā sirdī un ar cerību savās acīs es dzeru šo Tavu svētku vīnu - glāzi pēc glāzes, ceļu to augstu un saucu tostu par dzīvi. Paldies par žēlastību.

via khewphew

10:21 pm  •  11 February 2013

25th of January*

<I’m so utterly confused with the term ‘future’.., Well, I… There are things that are changed in me now, there are things that I don’t care about anymore,and things that I care to much for.> … <I do believe that dark periods in our lives (if we keep faith in God), they are meant to be (maybe to change the way how we look at the things?)> ….<Accepting things how they are> ..<My attitude will be tested..>.. < If you want to feel alive, then learn to love your ground>…<Not to make feel inferior or what..>.. <(Maybe I just don’t know, who I want to be? Yes, maybe that is what it is).>.. <What are the things that define me? (And are they really mine?)> <I’m someone who wants to speak to others trough my life>.. <Not to be defined by some psychological terms,theology, anything> .. <People are so running after what they do not need>.. <Shooting the doors in front of ((Truth)) How foolish.>.. <I hate and in the same time am thankful to those walls. Growing apart from them (in mind). No, it’s not about disgracing or denying them. Just about moving on.>

(few thoughts from all that I wrote in diary)

9:06 pm  •  29 January 2013

“When two people meet, each one is changed by the other so you’ve got two new people.”

—

John Steinbeck (via es-esmu-stasts)

#true

2:28 pm  •  5 January 2013

Atkal no jauna uzsāku šo gadu rakstīju vēstuli ‘nākotnes Laurai’. To vēstuli varētu nosaukt par pagājušā gada rezumējuma novēlējumu nākamajam. Galvā ieskanējās divi vārdi. ‘Tik daudz’.

Jā, pagājušais man bija ‘tik daudz’ gads. Biju abos- gan visaugstākajos, gan viszemākajos punktos. Tik daudz par ko priecājos, tik daudz izspēlēju savas sirds ‘lietus dziesmas’… Tik daudz mācījos novērtēt lietas, pieņemt savu “šeit-un-tagad”, nebūvēt ilūziju kalnus.. Protams, līdz pilnībai šajās lietās ir vēl ko iet un iet, bet es teikšu,ka piedzīvotās augšas un lejas mani pietuvināja tuvāk šīm lietām. Un vēl kas- man ir tik daudz, par ko būt pateicīgai, tikai ir jācīnās ar savu nevēlēšanos saskatīt to, kas man ir dots.

Mācīties saskatīt lietas. Novērtēt līdzcilvēkus. Vienkārši mīlēt. Dzīvot tagadnei. Pieņemt.

To es novēlu sev un tev.

**Un to es attiecinu uz visiem skaistajiem mirkļiem kopā ar līdzcilvēkiem.

Sarunām,klusēšanu, tējas krūzēm,pastaigām,dejošanu,piedzīvojumiem,neaprakstāmiem mirkļiem, skaistuma ‘uzsūkšanu’, enerģijas uzplūdumiem un noguršanu,kopīgu smiešanos un skumjām.

Novērtēju. Ļoti.

11:10 pm  •  3 January 2013

*Anete Kozlovska- Ja esmu es bērns Tavs*

.. jo man pietiek.

11:59 am  •  15 December 2012